aizvilku sevi uz zuzānu izstādi, lai nemarinētos savā briesmīgi neizskaidrojamā stāvoklī (labā ziņa ir tāda, ka beidzot uzsākšu terapiju, bet tas laikam būs tikai pēc pusotras nedēļas. hujzin, kas notiks līdz tam). ļoti sen nebija būts muzejā un, kā izrādās, tas bija ļoti nepieciešams. es gan nekad nespēšu nopietni uztvert projekta nosaukumu 'zuzeum'. manā vīzijā tur vestibilā karāsies milzu zuzes portrets, bet viņa pati skraidīs pa zālēm, kuru kaktos būs izklāti papīra dvieļi, jo, nu, viņa tur čurās. zuze ir mans jūrascūks. bet jebkurā gadījumā, rīt varētu aiziet uz maiju tabaku, nākamnedēļ uz biržas krieviem. nogāju arī gar bijušo darbiņu, gribēju uzmest aci, kas tur jauns un kā viņiem klājas, bet tur tieši bija ex-kolēģe, kuru es nevarēju ciest, tāpēc apskatīšos citreiz.

mājupceļā-atpakaļceļā ieklīdu olimpijā, kurā grozījās izsalkuši unicon apmeklētāji. kontingents izskatās pēc tādiem jauniešiem, kas visu mūžu bijuši vientuļi, bet nu atraduši sev tikpat špocīgus draugus un domubiedrus. nepretendēju uz uzbrauciena titulu, tas vienkārši mans snobiski socantropoloģiskais novērojums.