pēc pusotra gada administratīvajā darbā esmu kļuvusi nejutīga pret birokrātiju. man paliek arvien grūtāk būt empātiskai pret cilvēkiem, kas to nepazīst tik labi kā es. kad es līdzjūtīgi un pielabinoši saku "nujā, mums diemžēl te ir tāda sistēma", es vienkārši izliekos, ka esmu dzīvs cilvēks, nevis iekšēji miris ierēdnis, un gaidu, kad tas lohs beigs ņerkstēt un sāks pildīt veidlapu. nu labi, varbūt ne tik rupji. varbūt, ja es kļūšu par zinātnieku, šī jaunā personības daļa atmirs un atjaunosies iekšējā anarhija. es nezinu. bet veidlapas tiešām nav tik sarežģītas.