pagājušajā naktī sapņoju, ka mana māte visu ģimeni ir aizvedusi uz izrādi valmierā, kur spēlē džons malkovičs un čulpana hamatova. mūsu sēdvietas ir kaut kādā "trešajā zonā", kas atrodas zemāk gan zemāk par skatuvi, gan citām sēdvietu rindām, turklāt to vēl atdala kaut kāds aizkars, kurš ir daļēji aizvilkts un aizsedz arī pusi no skata uz skatuvi. es sāku palikt neapmierināta, it īpaši, kad kaut kur sadzirdu, ka ir kaut kādas durvis teātrī, kur cilvēkus tāpat laiž iekšā bez biļetēm, bet šīs ķip kaut kādas dārgās biļetes bijušas, nu, tak tādas zvaigznes spēlē. izrāde sākas, neko nevar dzirdēt, knapi kaut ko var redzēt, viss atgādina kaut kādu laikmetīgās dejas atraugu. es palieku arvien neapmierinātāka un pārmetu mātei, ka nav ko tērēt tādu naudu izrādēm, kas ir sūds, tikai tāpēc, ka tur spēlē malkovičs un hamatova. turklāt laikam situācija bija tāda, ka viņa tās nopirka, neprasot pārējiem, vai interesē (balstīts uz patiesiem notikumiem, biju ļoti priecīga, kad atcēla "gorbačovu" vai kas nu tas bija). pēkšņi izrāde ļoti mainās, es esmu vannasistabā kopā ar hamatovu, kura krāsojas un rauj nost sev pieliktos nagus, tas mani drausmīgi nošķebina, bet tad pamanu, ka cienījamā aktrise ir nočurājusi vannasistabas grīdu, es, protams, esmu iekāpusi peļķē un man ir tikai zeķes kājās. tas ir pēdējais piliens, es pametu teātri, skrienu uz autoostu, raudu aiz dusmām par sūdīgo izrādi, 20:54 stāvu rindā uz biļešu kasi, bet 20:55 ir pēdējais autobuss uz rīgu. noķeru autobusu bez biļetes, biļete maksā nepilni desmit eiro, gribu samaksāt šoferim ar karti, bet viņam nav termināļa. piemīlīgs pasažieris autobusā ir gatavs man iedot skaidru naudu, bet šoferis to neņem, jo, saskaņā ar "dienvidamerikas tradīcijām" autobusā var ņemt tikai pa vienai monētai vai banknotei no katra nomināla. atkal sāku raudāt, jo negribu iesprūst uz ceļa kaut kur starp valmieru un rīgu. tad manī rodas aizdomas, ka šoferis ir kolumbijas narkodīleris. pamostos.