aizvakar vakarā beidzot saņēmos mācībām un kaut kas lēnām rakstās. bet viena lieta, par ko man ir prieciņš šajā izdegšanas atvaļinājumā, ir mans ieradums katru rītu braukt ar velo cauri pilsētai, lai arī cik kaitinoši un dzīvībai bīstami tas nebūtu. vakar sasniedzu pirmo mērķi aprīlī nobraukt 200km tieši izkustēšanās un "workoutu" dēļ, maijā ambiciozi plānoju nobraukt 400km. man baigi nevelk uz sporta zālēm, jo es kaut kādu iemeslu dēļ baidos no tādas vides, bet šķiet, ka, ja es saņemtos kaut kam tādam, gan jau kļūtu apsēsta un ietu katru dienu. šī laikam ir manas addictive personality vienīgā labā puse. un būs seksīgas kājas un dibens.