mans mīļākais dienas brīdis ir no rītiem, kad pirmoreiz nozvana modinātājs, mēs ar kaķīti pamostamies, un viņa, murrādama, ielien man blakus gultā. es turpinu stundu no vietas spiest atlikšanas pogu (jo antidepresanti ir iznīcinājuši vienu no manām superspējām - pašā rīta agrumā piecelties pēc pirmā pīkstiena), negribu celties, bet tā murrāšana palīdz sagatavoties dienai. es par to domāju katru vakaru, piemēram, tagad, kad vēl pāris mēnešus būs nedēļā jāvelta viens vakars, lai rakstītu kopsavilkumus par tekstiem, kas mani diemžēl neinteresē. es teju katru vakaru domāju arī par studentdzīves beigām, bet varbūt nākotnē no rītiem varēšu ilgāk pagulēt blakus murrājošam kaķītim.