es laikam piedzīvoju to brīdi, par ko es runāju, kad saku, ka gribu izspiest sevi kā citronu, bet izrādās, ka patiesībā man tas tik ļoti nemaz nepatīk. nedēļu no vietas stresoju, domāju un daru visas iespējamās lietas, lai pirmkursniekiem sagādātu brīnišķīgu studiju uzsākšanas pieredzi, bet aizmirstu, ka man ir sava dzīve un vispār es uzsākšu otro kursu un arī esmu pelnījusi brīnišķīgas pieredzes. ir forši, kad pirmīši tev saka, ka pirmā diena viņiem sagādāja prieku, bet tajā brīdī tu esi pārguris un to īsti neizbaudi. nu neko, drīz jāmauc uz aristoteli, atkal jābūt manai slapjo sapņu enerģijas pārpilnajai un atvērtajai versijai par sevi. rīt vispār uz lekcijām jāmauc.