es gluži labi tieku galā. protams, neiztieku bez occasional lūpas noraustīšanās un vispārējas patrīcēšanas. kaut kādā mērā arī esmu visnotaļ dusmīga uz sevi - jau gluži labi tieku galā, kas ir liels sasniegums, kāpēc tad nevaru sevi piespiest ļoti labi tikt galā? kāpēc nevaru dzert, dejot un smieties bez šī smaguma? tāpēc, ka nav pagājusi pat nedēļa. viss, ko es vēlos, ir lai paiet pāris mēneši. pagaidām es tikai stāvu basām kājām uz netīras grīdas, varu uz tās dzert, dejot un smieties, cenšoties neņemt vērā kaitinošos putekļus, smiltis, lipīgus pleķus, es nezinu, izbirušu kafiju, bet pēc kāda brīža pieķeršu sevi to visu cītīgi saslaukām.