vakardienai man bija tieši tik pieticīgi-ambiciozi plāni kā izgulēties, izmazgāt matus, aizbraukt līdz jūrai un kkc atmiņā atsvaidzināt "goodbye, lenin!". ar nepatīkamu pārsteigumu secināju, ka pa nedēļu nogurums bija sakrājies vairāk, nekā spēju paredzēt, likos gulēt vēl un vēl. sapratu, ka jūrai jāatmet ar roku, un netīriem matiem konstatēju, ka pirmo reizi trīs gadu laikā man ir paaugstināta temperatūra. "goodbye, lenin!" ar trešo piegājienu pabeidzu skatīties tikai šorīt, vismaz bija pārstājušas birst jana tīrsena mūziciņas raisītas asaras. vai arī tās bija tikai aiz dusmām uz pēkšņo organisma krahu, nezinu. es tiešām ārkārtīgi reti slimoju.