nupat pārrados no fernas breidijas stendapa, kas man ļoti patika. ai, tie akcenti un dīvainie jociņi. nav tā, ka ilgojos pēc dzīves uz tās skumjās salas, drīzāk ir ļoti dīvaini aptvert, ka tas (diemžēl jāatzīst) jocīgi nozīmīgais dzīves posms ir pavisam beidzies. man joprojām sapņos rādās tā pretīgā sajūta un iebraukšana fratonas stacijā, bet arī ikdienā izjūtu tādu mazu, bet pietiekami traucējošu caurumu, kuram drīz vajadzētu aizaugt. ļoti pietrūkst iespējas RaDoŠi RaKsTīT skolas darbos. vēl pietrūkst bezmaksas biljarda galdu.