vakarvakarā gatavojāmies sava pirmā aizkustinošā pirmkursnieku pētījuma tēmas sagatavošanai un vienubrīd es nespēju saprast, ko tieši no sevis iedomājos. šodien parunāju ar pārējām grupas meitenēm, izteicu savas bažas, ka mūsu tēma ir pārāk brutāla, ka nevajag ņemt manu ideju, ka, brīdī, kad izspļāvu savu ideju un pārējās tai piekrita, vienkārši nesapratu, ko tieši no sevis iedomājos. ar tēmu viss esot kārtībā, es tikai pa vasaru biju aizmirsusi savas crippling self-doubts.

braucot mājup, uzzināju, ka man piešķirta stipendija, un atkal nespēju saprast, ko tieši no sevis iedomājos. nu neko, pie stipendijas pieradīšu vēl ātrāk nekā paššaustīšanas. lieliski zinu, ka nenācu uz antropologiem uzdot neinteresantus jautājumus un izstrādāt garlaicīgus pētījumus, un it kā jau viss ir forši, bet tās šaubas, bļaģ, krīt uz nerviem.

upd.: zaļā gaisma pētījumam, vispār nepiekasījās.