šodien jāpabeidz divi svarīgi darbi, par kuriem stresoju jau trešo stundu, nekad vairs nedrīkstu ielaist divus svarīgus dedlainus vienā dienā. bet ir arī salds mierinājums, jo kabatā beidzot ielidoja biļete uz metallicu. daudz labprātāk to naudu būtu atstājusi izpārdotajam ramštainam, jo tā ekspektācijas tiks attaisnotas, pimpji un uguņi, bet pagaidām nekritīšu panikā. kaut kādu iemeslu dēļ ir ļoti bail vilties metallicā, lai gan šo mirkli teorētiski esmu gaidījusi desmit gadus, tomēr savu seno mīlestību neesmu klausījusies kopš, es nezinu, devos trimdā. taču arī labi zinu, ka tā man atraus vaļā visu, ko vien var atraut, un es atkal jutīšos kā divpadsmitgadīgā rugetta, kas toreiz nejauši iekļuva arēnā.

csdd strādā nenormāli jauki cilvēki, bet es tur vienmēr gatavojos kaut kādam vid scenārijam.

“labo rādītājpirkstu uz ekrāna, lūdzu.” ... “nē, tas ir īkšķītis.” (es nebiju šajā situācijā iesaistīta, ja.)