aizvakar piedzīvoju pirmo nervu sabrukumu, raudāšanu un kliegšanu uz meičukiem. vakar saplīsa dators, bet es dīvainā kārtā biju absolūti zen un divpadsmit stundu laikā bibliotēkā uzrakstīju, manuprāt, pat gluži labu pirmspēdējo eseju. datora nedienas gan nozīmē, ka man nespīd kārtīga skolas beigu nosvinēšana londonā. tomēr šorīt ir kaut kādas savādas skumjas, ka patiesībā jau būs ļoti žēl braukt prom no jūrmalas - vai arī man vajadzēja iedomāties, ka pēdējā brīdī tā jutīšos.