noskatījos "bohemian rhapsody" un, kā jau paredzēju, noraudāju visu filmu. kā jau vēlreiz paredzēju, man spēcīgi atpūta kādreizējo fanātismu, mīlestību un pielūgsmi pret frediju un queen. nesaprotu, kāpēc tagad tā noslaucīta kaut kur otrajā plānā. kudos režisoram par spēju iztikt bez emocionāliem kadriem par slimības progresu vai, pasarg dies, nāves gultu, lai gan biju tādam gadījumam morāli gatava. un tad jau būtu kaukusi no splendida līdz piesietajam ritenim, no riteņa līdz mājām. kā toreiz, kad mani trīs četru gadu vecumā vecāki aizveda uz vinnija pūka filmu, kurā, kā man likās, visi mīlīgie dzīvnieciņi iekrita aizā un nomira, bet beigās tomēr izdzīvoja. es esot augstos decibelos raudājusi pa visu ielu, līdz tēvs piedraudējis, ka mēs neiesim uz makdonaldu, ja es šitā turpināšot, un tad es, protams, esot apklususi.