trešajā un pēdējā trimdas gadā mana ģimene laikam ir labi saradusi ar manu prombūtni, jo skaiprandiņi kļuvuši īsāki un retāki, pārrunājam konkrētas lietas, vēstules arī nesaņemu (iespējams gan tāpēc, ka man pašai prasa drausmīgu piespiešanos uz tām atbildēt), mana došanās ārpus jūrmalas viņiem arī vairs nav tik big deal kā pagājušo vai aizpagājušogad. tas taču ir normāli, bet es, protams, to iztulkoju kā sliktu zīmi, ka mājās kaut kas ir noticis. un neviens man vienkārši par to nestāsta.