prieks, ka esmu tikusi pāri visstulbākajām pirmā kursa traumām. esmu morāli gatava un ļoti gribu šomēnes viena pati aizbraukt paklausīties džeku vaitu braitonā, bet vēl vairāk gribēju atrast attaisnojumus to nedarīt, piemēram, man nelabvēlīgi vilcienu saraksti. un tagad man ēpastā dus hosteļa gultasvietas rezervācija, kas ir pilnīgs sīkums, bet es drausmīgi lepojos ar sevi. ne biļetes, ne naudas pašam koncertam man šobrīd nav, bet esmu pārliecināta, ka kaut kur sakasīsies, ķipa gan jau visums mani atalgos. man tā kā būtu jāķeras klāt bakalaura skeletam, jo rīt beidzot randiņš ar vadītāju, tāpēc jāizliekas, ka pa vasaru kaut ko domāju šajā sakarā, bet tā "bļā varbūt es tiešām redzēšu džeku vaitu" doma man ļoti traucēs koncentrēties visu vakaru.