no rīta pamostoties, to vispār nebiju plānojusi, bet kaut kā sanāca uz brīvības ielas stāvēt no diviem līdz pusdesmitiem un noskatīties dziesmu svētku gājienu no sākuma līdz beigām. nevarēju aiziet prom, ja neskaita dāmistabas meklējumus un karstā upeņu balzama pauzes. atbrīvojos no visādām aizkustinājuma asarām, kuras visvairāk izraisīja diasporu kolektīvi, un tagad esmu pilna mīlestības. esmu gatava nākamo nedēļu apskaust pilnīgi visus pretimnācējus tautastērpos. kopš šī rīta man kabatā ir pēdējā vienvirziena biļete trimdā, bet es īsti neskumstu, jo manas main skumjas šovakar ir par to, ka pirms desmit gadiem pametu dejošanu.