minoties uz bāru, prātoju, kāpēc manā velomaršrutā nav tāda ikdienas smukulīša, kas vienmēr brauktu pretī. bet es jau laikam arī īsti neievēroju citus (atskaitot to čali ar unicycle), jo esmu pārāk aizņemta ar elšanu un pūšanu, it īpaši šitajā vējā. arī lietus iespējamība mani drusku sabaidīja, bet uz bāru tomēr aizminos, lai gan pirms tam domāju, ka pēc tam varētu būt forša pastaiga mājup. njā, un pēc bārošanas pastaigu arī dabūju, dabūju stumt riteni pie rokas keiva muzikālajā pavadījumā, jo konstatēju, ka riepa pēkšņi pušu (moš huligānisms?), bet keivs likās izcili piemērots šai situācijai, par kuru sašutusi biju nedaudz mazāk nekā varētu likties. un tagad dabūšu apciemot piemājas servisa glītos jaunēkļus.