man katru gadu ir apņemšanās "kļūt bezkaunīgākai fotogrāfijā," kas laikam no sākuma izpaužas tā, ka es kaut kādas ainavas un acij tīkamas lietas bildēju impulsīvi, tikko kā tās ieraugu. nevis kautrīgi mīņājos uz ielas, gaidot garāmgājējus pazūdam no acīm, jo viņiem ķipa šausmīgi interesē ko es daru. vai vēl sliktāk - ja potenciālais bildējamais objekts atrodas netālu no mājām, tad ieplānoju pastaigu agrākā rīta stundā, kad mazāk šausmīgi ziņkārīgo. to laikam būtu jāpārformulē par "kļūt atbrīvotākai fotogrāfijā." bezkaunīgākai man jākļūst po žizņi, nesamierināties, dusmoties, uzdot jautājumus, dažkārt mēģināt pielabot situāciju pa savam, jo, nu, tā vienkārši gribas. tāpat arī fotogrāfijā.

nākamnedēļ atsākšu terapiju, ura ura ura.