šodienas aizkustinošākais skats bija grupiņa noraizējušos cilvēku, kas stāvēja apkārt (šķita, ka ļoti svaigi) beigtam balodim. team putniņu ciešanas. bet es par to tā īsti neraizējos, jo viņa spārnotā dvēsele gan jau bija mierā.

ir jau bezjēdzīgi lamāt citus par viņu neizdarību, bet nu kur viņiem rodas iekšas vakaros sūtīt steidzami aizpildāmus līgumus un maksājumus? visu nedēļu pacietīgi gaidīju svarīgos ēpastus un tad svētdienas vakarā atmetu ar roku, izlēmu aizbraukt uz blakusmiestu piedzerties. vakar neko nevarēju iesākt, jo dzēru, šodien neko nevaru iesākt, jo visu nodzēru. man ļoti patīk plānot savu laiku, bet laikam tikai man vienīgajai. bija jau aizdomas, ka vajag pabakstīt un atgādināt, bet man ir tāds slikts ieradums pārāk paļauties uz citiem.

komūnas biedri laikam izcili labi jūt, kad es kļūstu par uzvilktu, dedlainos slīkstošu nervu kamoli, un ņemas rīkot skaļus vakarus un krist man uz nerviem. gribēju šovakar čakli pastrādāt un patulkot, sagaidīt pusnakts un maija iestāšanos, bet tomēr iešu gulēt, jo nogurums un besis un vainas apziņa un vispār besī tulkot lietas un nespēju noticēt, ka šis mācību gads pēc divām nedēļām beidzot būs cauri.