dzeja ir ļoti parocīgs pagasta appišanas paņēmiens, nodomāju es, vērojot kursabiedrus, kas šobrīd cīnās ar agonisko prozu. vēl labāk ir tas, ka pasniedzējs, uz kuru ir ārkārtīgi patīkami skatīties, teica, ka mana kursadarba dzeja nav sūds. labi gan nav tas, ka man galīgi negribas rīsus vakariņās, bet citu opciju nav.

tā es priecīgi skrietu pretim pavasarim, bet man ir sapista potīte. es neprotu iegādāties apavus, kam patiktu pastaigas tikpat ļoti kā man.