man pēdējā laikā ir daudz impulsu rakstīt un, jo īpaši, pirkt dzeju. ļoti gribas iegūt savā īpašumā šito un šito. mana sirds it kā vienmēr piederējusi prozai, bet varbūt šī ir tikai fāze, hujzin. 

mani maršruti uz skolu, uz veikalu, uz jūru īpaši neatšķiras, bet sanāk iet garām kādai mājai, kuras priekšā kādu nedēļu stāv iespaidīga, diezgan vintāž un mīlīga skaņu sistēma. ar radio un plašu atskaņotāju un ārkārtīgi foršu plauktiņu platēm. gan jau tādus jaunākus modeļus var kaut kur sakasīt, bet man liels kārdinājums pieklauvēt pie tās mājas un apjautāties par to aparatūru, lai gan kopš pagājušā gada dīvāna stiepšanas pieredzes zinu, ka funkcionējošas lietas tāpat mājas priekšā neviens neatstāj. jāņem vērā tas, ka pēdējās pāris dienas arī nopietni līst. un, protams, es viena to neatstieptu līdz mājām, man būtu vismaz dž un lū boifrends jāsauc palīgā, hey, check this piece of garbage out, isn't it amazing? un vispār rīt arī ir atkritumu izvešanas diena. un, protams, es tā arī nesaņemtos pieklauvēt pie svešas mājas durvīm un jautāt par viņu atkritumiem. ardievu, skaistais sapni. bet tas nekas, man nākamgad ir izlaidums un es jau zinu, kuriem radiem taujāšu, vai viņi man negrib atdāvāt savu rigondu.