lai būtu kāda mehāniska darbība, kas aizņem prātu un rokas, izdomāju atšifrēt pagājušās nedēļas "interviju", ja tā to vispār var nosaukt. vispār brīnos, ka tur ir kaut kas šifrējams, jo tas notika skaļā, pilnā bārā. bet šifrēšana tomēr nav tik mehāniska darbība, kas nepieļautu domu klejošanu apkārt, it īpaši manos tempos (15min no sarunas varu transkribēt aptuveni 2h laikā, tas ir šausmīgi lēni, ne?), un tā nu es attapos jūrmalas nekustamā īpašuma sludinājumos, jo galu galā ir pienācis laiks domāt par nākamā (par laimi - pēdējā) gada komūnu. dabiski, šis jautājums man uzdzen galvassāpes, jo doma, ka es vēlreiz varētu atrast tādus susuriņus kā dž, lū un hannu šķiet utopiska, bet viņi paši diemžēl šogad jau beidz. mūsu šībrīža māja arī ir fantastiskā lokācijā blakus jūrmalas foršākajai ielai un līdz skolai sanāk feina 15min pastaiga. būs riktīgi žēl, kad šīs komūnas pastāvēšanai pienāks gals. nujā, un vienīgā mehāniskā darbība, uz ko man patiesi šobrīd nesas prāts, ir bučošanās, bet tas jau nav nekas jauns.