sapratu, ka man patīk mācīties teorētiskas, nevis praktiskas lietas. tas laikam izcili raksturo manu pasīvo personību. reizēm man patīk būt aktīvai, bet tas reti sniedz gandarījumu un lielākoties pēc tam jānolien zem segas uz dienām trim.

protams, ka lasīt vecas sarakstes ar cilvēkiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir pazuduši no tavas dzīves, ir kategoriski aizliegts. likās, ka esmu jau visu to materiālu izdzēsusi, bet nekā, vēl ir saglabājušies pāris gadi draudzības, ko pārlasīt mazohisma uzplūdos. tikai ne jau par zudušo draudzību man bēdas uznāca, nē, bēdas uznāca skatoties uz sevi tajās vecajās bildēs. es biju tik slaidiņa, smukiņa, pat kaut kādus vaigu kaulus tur var saskatīt.