ļoti savādi, bet ļoti patīkami no kāda pirmoreiz dzirdēt maģisko rindiņu "es tevi ļoti gribu satikt"

ofēlij, tu? īsti neorientējos vētru ceļos, bet ārā šodien ir kaut kāda miermīlīga apokalipse. nesaprotu, kas ir dzeltenāks, spuldze manā istabā vai debesis tur laukā. izlēmu, ka man nav žēl lieku piecpadsmit minūšu un uz centru devos gar jūŗu, kur zilzaļos toņos saule atspīdēja dzeltenoranža. kaut kāds piekrastes darbu veicējs attiecīgās spilgtās vestēs stāvēja promenādes malā un ar planšeti fiksēja viļņus, kas šodien tiešām lielāki nekā parasti. iespējams, ka viņš tikai grasījās piespamot savu feisbuku ar bildēm, bet es iztēlošos, ka viņa profesija ir viļņu eksperts. es beidzot izmazgāju un dārzā izkāru palagus, cerams, izžūs līdz vakaram. un vēl internetā pasūtīju jaunas brilles, kas ir ne mazāk nervus kutinoši, jo gribas būt smukai.