tā kā dzīvojamā istaba mūsu rezidencē tiek izmantota aptuveni reizi divās nedēļās, ieperinājos tur šodien un uzčinīju sev study-camp, jo mana mazā istabiņa man jau apnikusi. nav jau tā, ka šī vides maiņa kaut ko baigi stimulētu. uz rītdienu joprojām ir tūkstoš vārdu, man ir simtu sešdesmit trīs, bet, tā vietā, lai rakstītu, gremdējos simtiem reižu redzētos snl skečos, tātad kopš pagājušā gada nekas manos study-camp ieradumos nav mainījies. arī ilgas pēc mājām ir nemirstīgas. ja ir īstais brīdis mest plinti krūmos, tad tas ir šobrīd, bet man ir tik debils īres līgums un arī pusceļā pamest grādu liekas stulbi. ja atturēšos no domas pārgriezt vēnas, gan jau būs ok. dotajā brīdī ļoti gribētos iemalkot čirsīti, bet esmu apņēmusies šodien neiet ārā no mājas un netērēt naudu. labāk iziešu dārziņā uzpīpēt.