izskatās, ka teātris ir vienīgā parādība manā dzīvē, uz ko ir vērts turēt cerības un vēl pat visnotaļ augstas. vispār es esmu baigā raudātāja, bet teātrī gan bieži neraudu. līdz šim vienīgās izrādes, kas man tiešām likušas raudāt ir jrt "stikla zvērnīcas" pārraide televīzijā (tāpēc nezinu, vai īsti skaitās) un "asins kāzas", protams. protams, es cerēju, ka "piafa" būs fantastiski laba, bet tas, ka visu pirmo cēlienu vienkārši nobimbāšu savā krēslā, nāca mazliet negaidīti. muzikālie numuri un seksa ainas man vēl ilgi paliks galvā. protams, to ir uztaisījusi mana nemīļākā režisore, bet nu cepuri nost viņai. man tagad atkal parādījusies interese, ko viņa paveikusi ar manu mīļāko dramaturgu, bet to dabūšu redzēt tikai decembrī, kad būšu atpakaļ rīgā. ciest nevaru savu grādu, tas man atņem tik daudz teātra.