manam bijušajam šausmīgi patika plucināt, tas ir, aiztikt un paijāt manas ausu ļipiņas un priecāties, ka tajās nav auskaru un caurumu un citu svešķermeņu, kas traucētu šai maiguma izpausmei. viņš arī lūdza, lai nekad neieviešu šo ķermeņa modifikāciju, bet man zemapziņā jau radās atbildes reakcija, ka tos caurumus gan jau kaut kad izduršu. vienalga, būsim vai nebūsim kopā, visticamāk, ka nebūsim, jo jau tajā brīdī viņš man besīja laukā. pirms pāris nedēļām attāli, ne īpaši labi pazīstami, bet ļoti sirsnīgi radagabali no tālā kontinenta atveda auskarus, protams, nezinot, ka man nav un nekad nebūs caurumu. tuvi, ļoti labi pazīstami un arī ļoti sirsnīgi vietējie radagabali sacīja, ka es viņiem arī atvieglotu dāvanu sagādes procesus, ja caurdurtu savas ausis. lol nekad. visi taču zina, ka man var dāvāt teātra biļetes. nu nepatiks gabals, nekas, vismaz būs par ko uzrakstīt.