esmu atpakaļ dzimtenē piekto dienu. joprojām neesmu satikusi savu sirdsdraugu. šajā gadījumā tas ir dīvaini, par cik mēs abas pastāvīgi dzīvojam citās valstīs un reizēm kontinentos, retajās reizēs, kad esam vienas valsts robežās, asap satikties ir obligāta prasība. es, protams, nepiedāvāju, viņa arī nē, un manam milzu ego tas sāp. šodien viņa uzrakstīja "man tev jautājums" un es, stāvot tajā stulbajā publiskajā drukātavā, nez kāpēc sacerējos, ka viņa beidzot pajautās, kā es jūtos. vai vēlos ar viņu tikties. vai vēlos pārrunāt to murgu, kas notika pirms divām nedēļām. bet nē, viņa tikai interesējās, kad būs gatavie rezultāti no fotošūta londonā. bļaģ. būtu man piecpadsmit, es tās bildes izdzēstu un negatīvus sašņikātu simt gabaliņos. vai pat vispār eleganti atvēzētos un filmiņu iesviestu kādā ūdenstilpē. varbūt es tā arī izdarīšu. ir gan tur citas bildes, kuras gribēju redzēt, bet varbūt iztēlošos, ka tās sabojājusi pārgaismošanās vai kas tamlīdzīgs. es viņu pat laikam redzēt vairs negribu. man viņas pat nepietrūkst, bet, šķiet, es gaidu to brīdi, kad sākšu ilgoties.
jūtos sasodīti vientuļi.
tāpēc man riebjas cilvēki. bļaģ, trīs mēnešu intervālā mani ir brutāli sāpinājuši tie vistuvākie, no kuriem tos simt gadu nebūtu gaidījusi.

un vēl es tiešām nevaru sagaidīt, kad septembrī ievākšos namiņā ar dārziņu, kurā varēšu notupties un uzpīpēt, kad vien man būs tāda vēlme