vakarvakarā drusku aizgāja ciet un sāku reminiscēt par jūrmalu un nupat kā pabeigto universitāti, lai gan nav pat divi mēneši kopš beidzot tiku no turienes prom. ir diezgan bēdīgi, bet nav arī tik bēdīgi, jo šodien saņēmu pirmo kārtīgo algu trīs gadu laikā, izskatās, ka varēšu piepildīt savu sapni par antropoloģijas studijām, turklāt vēl budžetā, un vispār nākamnedēļ jau jābrauc klausīties metallicu. bet vienalga ir ļoti, ļoti bēdīgi. mani apbēdina pat tas, ka tallinas kvartālā nebūs spožā "labrīt, pupsik" neona zīme, ko mēs visi varētu likt instagramos. es gribēju feisbukā iekomentēt ar "imant, pupsiks pazudis" gifu, bet tāda gifa jau nemaz nav, biju nepatīkami pārsteigta. jebkurā gadījumā, uz jūrmalu atpakaļ tomēr noteikti negribu.