Nezāl`s jau neiznīkst -

vistrakākais, kas var būt, aizbraucot uz savu dzimto pusi, ir uzskriet virsū kādam radu tantukam, kurš nezin, kā nu pieklājības pēc uzturēt sarunu. tad nu sanāk, ka saruna pārvēršas tādā kā nopratināšanā, kur es visādi izlokos, iekrampējusies džempera rokās, pie sevis murminot - es neko riebīgu neteikšu, es neko riebīgu neteikšu. arī šoreiz man gadījās tā. te gan jāsaka paldies brālim, kurš man tantuku uzsūtījas. saticis pilsētā un teicis: aizej līdz tirdziņam paskaties, tur rudu ir ar saviem labumiem. tantuks klāt ar jautājumiem: kā ta tev iet? tev tāds normāls darbs arī ir? pamatdarbs? nav? kā nav? kāpēc nav? rakstus nevienam vairs neraksti? kāpēc neraksti? ā, šitie tavi darbiņi? nē, nu smuki, smuki. bērniem jau patīk? bet paskat - tik dĀRGI, tik dĀRGI, ui, ui! bet tu nodokļus arī maksā? un mācības turpini?

āāāā, nu kur tādi rodas. nav tev darbs no astoņiem līdz pieciem - tātad neesi normāls. nemācies - āij, nabadzīte, esi norakstāma. murmuļi. nu jā, radu tantes un onkuļi mani par īsti pieskaitāmu neuzskata, bet dies a viņiem. a, vo, ka rudu būs liel un varen un krut, ta redzēs, ko tankuļ (tants un onkuļ) teiks. :D