* * *
Okt. 18., 2009 | 09:28 pm
par daudz trokšņu. par daudz visa kā. es zinu, ka man nepiestāv, bet prātā nāk nesmukas domas.
kur lai grābj spēku un motivāciju. motivācija, saskaroties ar realitāti ņēma un pazuda. un tā ar mani notiek vienmēr un visur. vajadzētu jau tā kā ar laiku pierast. kļūt stiprākai, bet nekā. jebkas jauns, kas ienāk dzīvē, nes līdzi stresu. tā ir kā šoka terapija!
un tad es sāku domāt - cik nožēlojama bijusi mana eksistence jau kopš bērnības. cik ļoti vienmēr bijis grūti. kā nav paveicies ar to un šito un vispār... saplīstu izlīstu pa grīdu kā tāda tējas krūze. un kurš ta nāks un kurš ta slaucīs kopā. neviens. pašai jāsalien čupiņā un jārada ilūziju par līmi un atkal jāsaliekas kopā. bet tās plaisas, tās plaisas paliek. un ņifiga es nekļūstu stiprāka. vien trauslāka. mammu, dzemdē mani atpakaļ! es neesmu cienīga saukties par savas dzimtas sievieti.
kur lai grābj spēku un motivāciju. motivācija, saskaroties ar realitāti ņēma un pazuda. un tā ar mani notiek vienmēr un visur. vajadzētu jau tā kā ar laiku pierast. kļūt stiprākai, bet nekā. jebkas jauns, kas ienāk dzīvē, nes līdzi stresu. tā ir kā šoka terapija!
un tad es sāku domāt - cik nožēlojama bijusi mana eksistence jau kopš bērnības. cik ļoti vienmēr bijis grūti. kā nav paveicies ar to un šito un vispār... saplīstu izlīstu pa grīdu kā tāda tējas krūze. un kurš ta nāks un kurš ta slaucīs kopā. neviens. pašai jāsalien čupiņā un jārada ilūziju par līmi un atkal jāsaliekas kopā. bet tās plaisas, tās plaisas paliek. un ņifiga es nekļūstu stiprāka. vien trauslāka. mammu, dzemdē mani atpakaļ! es neesmu cienīga saukties par savas dzimtas sievieti.