* * *
Jun. 18., 2009 | 10:30 am
gribu būt liela, kruta, gudra, bet kaut kā neaugu, kaut kā šķiet - stāvu uz vietas. negribu domāt, ka vairs neaugšu, nebūs iespējams augt.. vai kaut kā tā. es pat nevaru nu tā nodefinēt, ko gribu, kā vajag. tas viss ir sajūtu līmenī. nevaru pateikt, kur gribu būt, kas gribu būt, bet zinu, kā gribu justies. tāda iešana pretī mērķim pa miglu vai aizvērtām acīm, vadoties pēc intuīcijas. tāda kā iešana uz mērķi nemērķējot. un tad atcerējos, ka reiz satiku kādu dzejnieku, kurš man teica, ka dzejā nedrīkst nospraust mērķi. dzeja pati atnāks. būs. vienkārši jāplūst. tad viņš kaut ko runāja par budismu. atceros, toreiz nodomāju - nu ko viņš tur muld, bet nu re - ne dzejā, bet nu citās lietās - es plūstu un ir sajūta, ka tā vajag, jo lietas jau notiek, šad tad tai miglā uzduros arī kaut kam labam. bet tad vienā mirklī atkal pamostas prāts - tingš - āmurīt pa pieri un es sāku domāt - par izglītībām, grādiem, labiem darbiem un statusies, kuri man šķiet tik pat nesasniedzami, kā cūkai kosmoss. tiš, tiš, tiš, prāts! jo varbūt man nevajag to visu.