Nezāl`s jau neiznīkst - 23. Marts 2009

vedot puiku šorīt uz bd, pazaudēju savu pūdeli. jopcik! tagad žēl, ka bail, kaut arī tā ir tikai lieta.

tālāk par bd. Gabs tur nav bijis nu jau 2.5 mēnešus. šorīt normāli pamodās, jo zin, tagad jau gaišs ar no rītiem un tomēr tad priecīgāk. vietu atceras, kad ģērbu, bij priecīgs, nevarēja sagaidīt, kad tiks iekšā grupiņā. nu tik jācer, ka ar veselībām ies daudzmaz ok.

šodien laikam iešu ārā paspokoties ar zenītu. smuki spīd saulīte. tikai pūdeļā žēl. ai, ai, ai.

nekā jau pilsētā jauna nav. viss tāds pats pelēks, viss tāds pats nekāds. un svešuma sajūta. omes un māmiņas staigā ar saviem mazbērniem/bērniem un kaķizmēra šuneļiem, šur tur kāds skolnieks slāj no skolas, pusdienās, uz veikalu... es tad tā pāris stundas pavazājos neko nedomājot, klausoties, skatoties. nu, jā, iecienītākās sarunas uz ielas, pieturās, uz soliņiem ir par naudu un veselību jeb, precīzāk, slimībām. a, man gribas ko krāsainu, ko interesantu ko VĀV-VŌV un VĪĪ. kā mana ome mēdza teikt, pagribēs un pāries. a, vot nepāriet. nekas jau nepāriet. tik nogrūžas tālākā plauktiņā, lai atkal kaut kad nemanot iznirtu un iešautu pa pieri. ōme jau to ar saprata. viņa droši vien tagad sēž mākoņdīvānā, ēd šokolādi Geiša vai tās tur savas mīļākās apelsīna ledenes un viltīgi smīn par mani. ōm, ōm!
bet tagad kafija, lai arī sirds reaģē kā reāģē. šoreiz trīskarotīšu. ar solījumu sev, ka rīt sirdi nemocīšu un turpmāk atgriezīšos atkal tikai un vienīgi pie tējām.