* * *
Okt. 17., 2008 | 11:17 am
un šonakt man atkal bija viens nu jau tradicionālais sapnis, kas mani mocīja pirms aptuveni pusotra gada. tuvojas kaut kāda baigā vētra, nenormāla stihija. patiesībā jau nesapratām, kas īsti. mēs tā kā tam gatavojamies, nesam mājā pārtikas krājumus, bet nav apziņas, ka tā jādara. iekšā vislaik doma, ka tas viss būs graujošāk nekā mēs spējam iedomāties. tāda it kā apziņa, ka visi mirsim. un debesīs varēja novērot visādas savādības. mēness dalījās un pēkšņi pie debesīm bija divi mēneši. starp zvaigznēm peldēja tādas kā vaļu lieluma haizivis un rija kaut kādus mazus radījumiņus. viss bija tāds tā kā baismīgs. pustumsa dienas laikā. tāda pēdējās dienas sajūta. ēdām tādas kā svētku vakariņas un vispār uzvedāmies kā svētkos. bijām sapulcējušies laukos pie manējiem. tv bija izslēgts, skanēja mierīga mūzika. visi tādi aizdomīgi priecīgi un mierīgi, tikai es ik pa laikam gāju ārā skatīties debesīs un ārprātīgi baidījos, bet arī cerēju, ka varbūt tas viss mums pāries pāri. nu, jā un jau tradicionāli pamodos, un stihija vēl nebija sākusies.
Svešķermenis | ļoti vēlams - neklusēt! | Add to Memories
njā
Okt. 17., 2008 | 10:33 pm
gribētos aiziet uz teātri. baigi ilgi atkal nav būts.