Nezāl`s jau neiznīkst - 2. Augusts 2008

Vakar bijām uz Dabas koncertzāli (http://www.valmiera.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=5785&Itemid=1). Diemžēl pāragri bija jādodas mājās, jo Gabrielam palika bail gan no mūzikas, gan gaismām, gan daudz cilvēkiem. Re kā - ja Tev ir bērns, Tu esi miris, jo neko jau nevar. Bet mūzika bija laba. Visi sēž zemē uz segām, vai tā kā mēs - tāpat, smaržo nopļauta, apžuvusi zāle un blakus Gauja. Relaksējoši, bet īss tas viss prieks sanāca.
Pirms tam padarbojāmies meistardarbnīcās. Krāsojām putnu. Redzēju jau, ka tur simboliņi un klāt krāsas, kādās jākrāso, bet mēs ar Gabi nevadamies pēc pamacībām. Blakus sēdošā Ome (laikam) uz mums tā savādi skatījās. Nu negribu es bērnam redz sist pa nagiem, ja viņš ņem zaļu zīmuli un krāso putnu, ja patiesībā jāņem pelēks. Negribu mācīt, teikt priekšā, uzspiest. Viņam pašam jāsajūt krāsas. It īpaši jau šādā vecumā. Pati viņa blakus: "Te ņem dzelteno zīmulīti, te brūno, te knābi vajadzēs sarkanu." Pfff. Tā jau tiem bērniem nogriež to spēju fantazēt, izteloties, būt radošiem.

Nu, jā, neiztika jau atkal bez nepatīkamiem starpgadījumiem. Zenītam filma iesprūda, digitālajam ziepju traukam baterija izbeidzās. Žēl jau, bet, ko padarīt, tie jau tikai tādi sīkumi.