Nezāl`s jau neiznīkst - 18. Decembris 2007

reti riebīgu sapni redzēju uz rīta pusi. stulba sajūta. sēdēju laukos ceļa galā uz akmens un klabinājos datorā, tad sāka skanēt mūzika nez no kurienes. tāda stulba taka indiāņu tur tie pūšamie. es taka redzēju vai neredzēju (īsti nevar saprast) to, kas spēlē. sapratu, ka labi nebūs. mēģināju bēgt un kliegt, bet tā mūzika mani it kā sasēja. netiku ne no vietas. smaku. bļin, nu vispār tāda pretīga sajūta bija, it kā es būtu ieslodzīta savā ķermenī. atceros, ka sapnī domāju: "bļin, atkal kaut kādi stulbie sektanti mani velk iekšā..." un tad pamodos.

Mīļo Ziemassvētku vecīti, atnes man tādu stikla kanniņu, kur var taisīt tēju un redz cauri, cik smuki verdošam ūdenim līstot uz galvas mirst/atdzīvojas augi, saknītes, kaltēti augļi un ziedi.

tikko sapratu, ka man ir talants uz dusmīgu e-pastu rakstīšanu. iekarstu.

mūždien esmu uzkatījusi, ka cilvēkiem jāmāk aiziet no lietām, kad tu esi virsotnē.
tāpat ar laimi.
"labi" nekad nevar būt ilglaicīgs stāvoklis. laimes mirklis ir mirklis. sajūtoties tā, ka viss ir nūūū, ka gribas smieties, dejot, kliegt no laimes lēkāt, manuprāt, ir laicīgi jābēg, lai nesabojājas, nenoplok. un sāpes arī pieder pie "labi".

un vispār varbūt es tikai muldu.