Nezāl`s jau neiznīkst - 16. Decembris 2007

pēdējos pāris vakarus nenāk miegs. mēģinu lasīt, galva nestrādā. ta te bakstos. nē, nu šovakar lietderīgi angļu valodai pievērsos, bet vairs jau nevaru. sāku rakstīt visus vārdus kopā, ne tajās līnijās un vispār... acis šilierējas, bet es zinu, ka ielīdīšu gultā, vismaz vēl stundu no miega nebūs ne miņas.

stulbi, ka tu runā pa telefonu vai vienkārši ar cilvēku un iestājas tās neveiklās pauzes, kad nav, ko teikt, neziini, ko teikt, neapzināti (vai apzināti) jau vairs neseko līdzi sarunai...
tad labāk bēgt. un citādāk jau nevar.

man dažreiz var pielipt cita cilvēka runasstils vai kaut kādi gājieni, un tad nu ir traki, ja cilvēks sāk domāt, ka es mēdos. es nemēdos, man tas notiek vienkārši automātiski. ieeju lomā (he).

nav tik traki, nav tik traki, nav tik šitik traki, nav šitik tik traki, nav, nav, nav. kaitinu upi aiz loga un cilvēkus. mētājos pa labi un kreisi atkal ar ausīm uz ausīm. man radošais. noskaņojums traki radošais, ka nez kur likties un no kura gala ķerties klāt. un ziemā. tieši ziemā uznāk šitā. un vispār ir traki, kad rudu radošais iet pāri. ui, cik traki. nenāk miegs, uzbrauc visiem pa kārtai, nedomā tik plivinās pa savu radošo un ta beigās attopās un kauns. najā, šitā ir viena no tām retajām reizēm gadā, ka rudu lidinās un tic. rudu redzējis labu filmu tapē tā ir, rudu dabūja ar ķieģeli pa pieri vai kāds ņēmis un nobūris. kaine ānung. rudu ir plāni, rudu ir sapņi. rudu, rudu, rudu - pamodās. nananaaaa, nanananananaaaaa.
ir jātic, tad izdosies!