Nezāl`s jau neiznīkst - 11. Decembris 2007

mazas maizītes apēšana man šodien asociējās ar sajūtām, kas pārņem, kad jāskrien garš gabals, un tu nevari sagaidīt, kad būs finišs.

tātad, man ir plāns. nezinu, kā es visu to panesīšu un kā mani līdzcilvēki izturēs, bet ar nākamo gadu es iešu študierēt. ko? nejautāt! tas būs pārsteigums visiem :D.

ārā mitrs un barojošs laiks. barojošs tādā nozīmē, ka atveldzē, pabaro prātu... ievelkot gaisu novārdzinātais organisms un prāts sajūt neaprakstāmu spēku. galvā rosās un plosās domas, idejas, lieli plāni un nepiepildīti sapņi. cīnās par rindas kārtību un kliedz: "rudu, rudu, dzirdi, tagad ir mans laiks!"
un es tik sev stāstu: "es varu, visu varu." tikai mazliet grūtības ar ķeršanos klāt.

kaut man būtu tāda pacietība, kā viņam. stundām te trinkšķina vienu dziesmu, kamēr beigās sanāk. es pusceļā (nu, lab, lab, reizēm jau sākumposmā) parasti sadusmojos, metu to ģitāru stūrī un miers.

kaut kāda vāciete dziesmā dzied, ka viņa ir liela un stipra. lai nemuld. rudu liels, rudu stiprs.
te vakarā, tā sēžot, mazliet baisi. nav mums aizkaru. nāk lūr, kas grib. un nav jau, ko redzēt. manu nokrauto rakstāmgaldu, kas patiesībā nemaz nav rakstāmgalds, panīkušu alveju uz palodzes un rakstošu mani ar ausīm uz ausīm. bet fakts kā tāds. man nepatīk, ka mani vēro.


svece deg un smaržo. ko gan citu tai darīt? es meklēju pareizās rindas un vārdus.