par zeķēm
Nov. 23., 2007 | 01:05 pm
es mājās šausmīgi nevaru ciest valkāt zeķes (ne parastās, ne pirkstiņzeķes, ne vilnas, ne sintētikas, ne mīkstas, ne raupjas...). man mūždien ir nosalušas/pārsalušas kājas, bet zeķes, ja arī uzvelku, pēc mirkļa jau velku nost. šķiet, ka spiež, kož...da velnsviņsazin, kas īsti pa vainu, bet man patīk, ka mani kāju pirksti elpo un kustas brīvi. tad nu jāsaka liels paldies brālim, ka šis no ekskursijas Slovākijā man atveda absolūti/šausmīgi/nenormāli pūkainas un siltas čības, kuras pagaidām vēl es paciešu tīri labi. tiesa gan, reizēm man tās tiek nočieptas, jo vienam otram citam ar traki iet pie sirds :).
bet bēda vēlviena. šķiet, ka mana zeķu nemīlēšana ir iedzimusi manam puikam, jo šis, ka deso pa māju, man jādeso līdzi un jāskatas (ja vien nav uzvilktas zeķubikses), vai zeķes atkal nav novilktas un iemestas kaut kur stūrī, a, grīdas ta aukstas.
bet bēda vēlviena. šķiet, ka mana zeķu nemīlēšana ir iedzimusi manam puikam, jo šis, ka deso pa māju, man jādeso līdzi un jāskatas (ja vien nav uzvilktas zeķubikses), vai zeķes atkal nav novilktas un iemestas kaut kur stūrī, a, grīdas ta aukstas.