Nezāl`s jau neiznīkst - 7. Novembris 2007

šonakt sapnī ēdu debešķīgu saldējumu - it kā citronu, ar mazliet vaniļas un šokolādes skaidiņām. garša bija neaprakstāma un saldējums tāds - kremīgs un viegls. dzīvē tādu neesmu garšojusi. un citrons kā ēdiena sastāvdaļa, garša - mani nekad tā īpaši nebija vilinājusi.
bet sapņa otrajā daļā man piedzima meita. piedzima ne vārda tiešajā nozīmē. es pat nebiju stāvoklī, bet man pēkšņi atveda mazu bērnu un teica - apsveicu, tev ir meita. un es tur biju pārlaimīga. bet kā jau man manos sapņos gadās, tur ir tāds otrs es, kas it kā noskatās un nosaka - "eu, nu bet te kaut kas nav rīktīgi! rudu vairāk bērnus negribētu, takš pietiek ar puiku. un puika tak ar vēl mazs. ko ar diviem maziem bērniem iesāks tieši tad, kad būtu bijusi iespēja atkal tikt no mājas ārā." saprotu, ko tas nozīmē. tās ir manas iekšējās bailes par to, ka arī tad, kad puika jau ies bēnudārzā, es vienalga nevarēšu to, ko vēlos... bet viens te nelīmējas kopā - tā mana pārlaimīgā seja sapnī.

Sapņu tulkā bišku ielūrēju - saldējums - to ēst- panākumi, ko jaunu iesākot. tikko dzimis bērns- izdevīgs bridis kāda darba sākšanai, pfff - to auklēt- nepatikšanas, bēdas, tenkas un mīlas pārdzīvojumi, to skūpstīt-liels prieks un sirdsmiers, arī sarežģījumi, smejošs- cerība uz panākumiem. vienvārdsakot - neko nevar saprast un nav jēgas ko tulkot.

nu, jā, vispār man top blogs. pagaidām uz šabloniem balstās, bet ar laiku gan jau būs i savs dizainiņš, i viss kā īsti gribās, bet pagaidām jāiztiek būs šitā. tik jāsāk tur ko salikt, sarakstīt. tam vajag laiku. arī, lai saprastu, vai man vispār ir, ko teikt.

par spīti visam, es nemaz negribu prom no cibas. man te viendien bija jānodefinē, kas mani te tur, kas te ir tāds, kas liek rakstīt un rakstīt. nezināju, ko atbildēt. ir aura. vai vienkārši pieradums. tāpat kā kādam kafijas dzeršana, smēķēšana... tikai ciba ir tas labais pieradums. vismaz - ja ar mēru.