Nezāl`s jau neiznīkst - 20. Septembris 2007

šonakt bij man kaut kāds nežēlīgs murgs. es jau atkal nebiju persona, kas tur darbojās, bet gan tāds kā režisors vai skatītājs. respektīvi bija tur bariņš jauniešu, kas tā kā mācījās par kaut kādiem slepenajiem aģentiem. viņu uzdevums bija mukt, maskēties, darīt jebko, lai tikai viņus nenoķer un neatpazīst. gavenais, ka viņi nezināja, kurš īsti tur ir ienaidnieks un tad nu bij jāiet bailēs un jāvēro, jāpēta, kurš ta nu bruks virsū. uz dzīvību un nāvi, tā teikt. tad nu tur notika tā, ka meitene pamana, ka ir pamanīta un viņai dzenāspakāl skrien pa tādu kā staciju, autoostu, gāž cilvēkus no kājām, apdullina, atņem drēbes, pārģērbjās (tā teikt nomaskējas). nu vot tā arī pārējie tur bizo, slēpjas, vislaik tiek pamanīti, tiktikko izbēg, paliek dzīvi. vot šitā tas mokoši, garlaicīgi velkas ilgi, ilgi. moš pat visu nakti. tad tur tā viena meitene iestieg tādos kā mālos, satiek mākslinieku, kas kaukādus tur podus taisa. šis vislaik tur ar viņu runājās, šiem saskan utt., viņš lūr uz viņas pupiem, viņa pamana, mulst, sarunā tikties kaut kad kaut kur. filma pārlec uz citu personu - tur vēl viena meitene tā atkal galīgi pārbiedēta ielien kaut kādā (tā kā skolā) lādē, bet baidās, kas būs ja viņu tagad te ieslēgs un netiks ārā un visu nakti tur būs jāpaliek. trešā meitene atkal ārā ierakusies lapu kaudzē, dzird savus sirdpukstus un viņa nodomā - nez vai pa gabalu ar var sadzirdēt. ta vēl tur džeki bij, tie atkal nomaskējušies vēl klīst pa to autoostu, staciju ta velsviņsazin ko un beigās izrādās, ka ir jau uz kuģa un brauc prom, ļaunie pamana un brauc ar laivu pakāl un ta es pamodos...

vismaz cibā man te viss tā hronoloģiski, kārtīgi, smuki, un var atrast, ko vajag...

man jau te kā slimai esot, vajadzētu tā kā pie tējiņām un medutiņiem turēties, bet es dzeru kafiju-kafiju-kafiju melnu, bez cukura un varu teikt kā Mārtiņš Rītiņš saka - "nu, kas, nu, kas var būt labāks par šo!" aromāts, garša un vispār mirklis miera kamēr mazais čuč.

nevaru saņemties un sakoncentrēties motivācijas vēstules rakstīšanai... muļķīga tā padarīšana. bet vajag.

man reizēm gadās dzirdēt (tā netīšām) to, ko man nebūtu jādzird. stulbi jau. bet vienā ziņā labi. vismaz zinu, ko cilvēki patiesībā domā.