Nezāl`s jau neiznīkst - 25. Aprīlis 2007

otrā diena uz zaļās tējas. ceru, ka tas nav kaitīgi. vismaz esmu dzirdējusi, ka zaļā tēja skalo organismu. nē, nu viss jau it kā skalo, bet tieši kaut kas tur ar tauciņiem bija saistīts. man patīk. vakar tā sliktāk jutos, bet šodien tāds vieglums iekšā. es attīros (pašiedvesma).

pusgads cibā. ja šitā skatās, tad laiks ir skrējis.

Filma par kaut kādiem kriminālnoziegumiem. Pārāk veca, lai skatīto, bet fonam der. Neinteresanti apģērbi, pelēcīga noskaņa, smieklīgas frizūras un briļļu rāmji, bet, kā jau teicu, fonam der (man patīk atkārtoties, ai, kā!). Aktieri ar tādi nezināmi, bet ne par to. Vakars ir noguris nogūlies man blakus uz mana spilvena. Līķim ap kakla esot bijusi zeķe, bet pazudusi. Ak, šausmas. Tātad, vakars guļ ar puspavērtu muti. Es pūšu tajā gaisu, bet viņš nereaģē. Šļakstos ar tēju – pat nepakustās. Iemetu mutē sausiņu, tas izkrīt cauri un paliek uz matrača miega grauzējiem, kas drīz sāks uzbrukt masveidā. Viņš nogalinot pēc mēness cikla. Ar ko es runāju? Es nerunāju ne ar ko, es īstenībā klusēju, bet spļaudos bezmērķīgi uz mērķi. Varbūt izdodas tā netīšām trāpīt. Un vispār esot jābaidās, jo visas mūsu slēptākās vēlmes piepildoties. Šodien sapņoju par savu mājokli, ko varētu iekārtot pa savam, es sataisītu kaudzēm papīra lampu, sašūtu aizkarus, sapītu paklājus un vēl visādus nekam nevajadzīgus sūdus, ko sakārt pie sienām, izšūtu spilvenus un krāsotu sienas. Elpotu krāsas. Man laikam ir kaut kādas toksikomāniskas tieksmes, bet dievinu krāsu smakas. Es sapņoju, bet vai tas kādreiz pienāks. Es pat nezinu, kā mūsdienās reāli pie tā var tikt – pie savas laimes salas.
Atkal jau novirzījos. Atpakaļ pie vakara. Sadodu sev pa ausīm un saku, ka jāseko domai, bet mana galva ir mana un es viņu mazliet zinu tai nepatīk pakļauties likumiem, bet pati pēc tam nožēlo, ka dumpojusies. Prāts, draudziņ, kāpēc tu tik reti ar mani nāc iedzert tēju, es takš tevi ļoti mīlu un cienu.
Vakars kaut kāds izklaidīgs šodien pagriezies uz otriem sāniem klusi dungo, ka jūtoties labi. Vismaz kāds šajā mājā nav zaudējis dziedamo prātu. Es kūkoju pirmajā personā pretī visām trešajām. es:neprātu=0 (es dalīts ar neprātu ir vienāds ar nulli). Matemātika - mačka ņem un uzmācās.
filmā tai sievietei dzīvoklis būtu tā neko, ja es tur dzīvotu un ievestu savu kārtību. izskatās, ka viņai uzbruks. viņa dzer un izģērbjas, iet dušā, skan tā mūzika, kas klaji parāda, ka nebūs labi... ei, da vienalga, būs jāuzslēdz kas cits.

Un gribas kliegt: "Bet es tač esmu forša!"


un tad saprast, ka klusēt tomēr ir labāk.