Nezāl`s jau neiznīkst - 17. Aprīlis 2007

kāršu namiņi brūk. vajag jau laicīgi celt no ķieģeļiem.

sāp atkal zobs. mans vienīgais jebkad blombētais. moš nevajadzēja toreiz ļaut viņai viņu mocīt. nebija jau tik caurs, ka jāurbj, i, pat nesāpēja, moš šī vienkārši gribēja noplēst naudu. un es lētticīgāk grūtniece (toreiz) ļāvos.

tas jau nav nosodāmi, ka man patīk nozagt smaržas. nu, tā vienkārši pieiet pie ledusskapja un apostīt svešus produktus (kūpinātu gaļas klucīti), vienkārši tāpat paēdot no smaržas vien, vai arī veikalā apostīt puķes, apelsīnus, ābolīšus... da jebko, kas vilina.
skaņas gan man neviens nedod zagt. tās pašas lien ausīs. (nē, nu smakas ar reizēm tā vardarbīgi-pretīgi) trokšņi, ne man domātas sarunas, mūzika ne manai gaumei. vistrakāk man kādam gribējās rādžiņu iebāzt nu ziniet kur, kad bijām uz dārzu. blakus esošie (dārzkaimiņi) klausās star efemmm uz pilnu klapi nu tā ka bez maz kilometra rādiusā visiem disene. eu, bet normāli ne, mēs aizbraucam paklausīties putnos un tajā, kā vējš spēlējas kokos, bet jāklausās madonnā. visabsurdākais man šķita, ka šiem dārza būdiņā satelīts. nē, nu, ok laikmets tāds, bet vai ir vērts savilkt sazin ko būdā, ja tur aizbrauc nedēļas nogalē. da, ta vispār priekš kam dārzs, sēdi savā pilsētās istabā pie tv, interneta ta velnsviņsazin vēl kā visa...
ei, aizrāvos. nemaz ar šito negribēju te spļaudīt, bet sanāca. emocionāls māls es šodien.

ja man uzvārds būtu Ķiploka, baciļiem būtu vienalga. tāpat tas, ka mans vārds, piemēram, būtu Jautrīte, nenozīmētu, ka es piedzimtu par nenormāli laimīgu. neticu zīmogiem. šodien esmu radījums - reālists.

man reiz teica, ja es gribu darīt kādu lietu tā ļoti labi, tad man ir jāaptrakst. vien, divi - aptrakstu.
vienkārši, ne?