Haruki Murakami - Aitas medīšanas piedzīvojumi

Feb. 16., 2007 | 04:53 pm

"Kāds krievu rakstnieks reiz rakstījis, ka raksturs ar vecumu nedaudz mainoties, bet viduvējība nemainās nekad. Krievi reizēm mēdz ļoti trāpīgi izteikties. Tas laikam tāpēc, ka viņi domā ziemā."

"Patiesībā sāka likties, ka pilsētā itin viss izšķīst. Mols izkusis, ceļamkrāni izkusuši, augstceltņu rindas izkusušas, un cilvēčiņi zem melnajiem lietussargiem - arī izkusuši. Un arī kalnu zaļums izkusis, kalni gluši bez skaņas krīt straumē. Taču, uz pāris sekundēm aizvēris acis un atkal tās atvēris, es redzēju, ka pilsēta ir tāda pati kā iepriekš."

"Pasaule - šis vārds man vienmēr liek domāt par ziloni un bruņurupuci, kuri ko spēdami balsta milzīgu baļķi. Zilonis, nespēdams saprast bruņurupuča lomu, bet bruņurupucis - ziloņa, un tā arī ne viens ne otrs nespēj saprast pasauli, kas turas uz to mugurām."

"Tomēr atklāta saruna un patiesa saruna ir divas dažādas lietas. Saistība starp atklātību un patiesību līdzinās saistībai starp kuģa priekšgalu un pakaļgalu. Vispirms no miglas izpeld atklātība, patiesība tikai pēc tam. Intervāls starp atšķirībām ir tieši saistīts ar kuģa lielumu. Lielu lietu patiesībai ir grūti tikt klāt. ir arī tādas, kas atklājas tikai pēc mūsu nāves. Un tāpēc, ja man neizdosies tev atklāt patiesību, tā nebūs ne tava vaina, nedz arī manējā."

Svešķermenis | ļoti vēlams - neklusēt! {2} | Add to Memories