rudens_students

Līdzīgi kā sen dzirdēta dziesma ļauj atcerēties aizmirstus pārdzīvojumus, kādi bija tai laikā , tā man smarža ļāva patiešām ik reiz saprast, ka esmu pārnācis mājās. Parasti tā bija sastāvējušās tēva ādas jakas smaka, kas karājās turpat koridora skapī un pusdienu ēdiena garaiņi, kuri plūda pa istabām un tūlīt sagaidīja pie ienākšanas kā uzticīgs suns. Tikai atšķirībā no mūzikas, kas radīja nostaļģiskas jūtas, smarža savu esību un lietu īstenību padarīja neapšaubāmu arī neredzamu, līdzīgi kā mušas vasarai ir tik neatņemama un nemanāma sastāvdaļa, tā manam degunam mājāu smarža. Tā pat drīkst atļauties katru reizi būt savādākā tērpā, taču man protams ir tā pati.
Patīkami, ja istabas piepilda tikai siltums un uzticīgais suns, bez cilvēkiem, bez skaņas. Var sajust mieru un klusumu, kurš no sava biezuma ausīs ielien tikai smagiem vēlieniem. Tā, ka ausis reizēm plēš.

Es priecājos par periodiem, kad dzīves rutīna ikdienu ir tik tāl iegriezusi, ka viss sastāv no sīkiem, algoritmiskiem solīšiem, kurus nav ne interesanti, ne garlaicīgi, ne arī nogurdinoši skriet. Joņodams laiku pa laikam uzmetu skatienu uz savām kājām, paskatoties cik precīzi solīši sanākuši, vienaldzīgi paceļu galvu atpakaļ vai reizēm papriecājos un skrienu tālāk. Reizēm attopos pāris sekuņdžu apziņas uzplaiksnījumos; reizēm izejot caur parku uz mājām un izdzirdot sniega kraukstēšanu pamanu ceļu; reizēm, blenzdams tukšumā, caur autobusa logu, un, pamanot sev blakām tirgus veču, kura ap sevi apkrāmējusi bēru vainagus un vienu atstutējusi pret mani kā pret pieminekli, inerce ir tik liela, ka tā mani aizrauj tālāk nedodot mirkli apjēgt. Lidoju tālāk, rokas un galva atpakaļ maisā līdz pleciem. Skrienu!
Šodien laiks pastājās pie veikala letes. Pārdevēja prasīja lats piecdesmit divus santīmus, bet man uz brīdi bija licies, ka viņa nerunā manā valodā. Pasmējos par sevi un samaksāju. Viļājot cigarešu paciņu plaukstā likās mazliet dīvaini, ka tā ir aizstājusi kalendāru un pulksteni. man ir izveidojusies jauna laika skaitīšana, kas pakārtojusies cigaretēm.
Tagad sēžot uz balkona un baudot vakara romantiku galvā skan pulkstentiņš. Tiki tak tiki tā. Baigi skan, tā ka no miera ne vēsts vairs. Tik un tak un tik tiki tā.
Tiki taki, laiks iet. Tikai taki iet un iet. -Cilvēk mīļais, ko tu dari? -Netraucē! Neredzi? Dzīvoju! -Tiki taki vēl joprojām iet. -Cilvēk mīļais, laiks taču iet. -Liecies mierā! Skaties! Sāp! -Tiki taki tavs laiks iet. Tiki taki iet un iet.
Laiks staigā no istabas uz istabu. Negrib pasēdēt, atvilkt elpu, iztukšot ar mani tējas krūzi. Neparko negrib. Staigā un staigā. No vina kakta uz otru. Tiki taki ļoti traki. Slikti ar viņu sadzīvot. Tukšo manu cigarešu paciņu un smaida, bet skaisti smaida - mūžīgi uz viņu skatītos, un, ja varētu, vēl vienu mūžību skatītos, tiki taki baigi traki. Un mani mīļie, salkanie saulrieti jāskatās caur monitoru, kā tad es viņu vienu atstāšu. Nedrīkst! -Kurš ies paspēlēties? -Nezinu, man mājās ir laiks, tā ka nav laika. Tiki taki ir ārkārtīgi traki. Kas miskasti iznesīs? Mans Dievs, nu tiešām muļķis esi? Kur mans laiks?