Pacifists

Vakarnakt pirms iemigšanas saplānoju, ka šodien celšos 8:00 ( nu tā lai diena šķiet garāka), uzvārīšu sev auzu pārslu biezputru, pabrokastošu un sākšu rakstīt parādus. Bet reāli izlīdu no gultas 10:00, apēdu 2 ādažu čipsu pakas un vēl joprojām sēžu pie datora nedarot neko lietderīgu. Fuck, nu kādēļ tā neiet.

Tikko uzzināju no senčiem, ka vienā mūsu lauku mājā bēniņos ir kādas 10 plates no 70.gadiem. Nevaru vien sagaidīt, kad spēšu izrauties no Rīgas un aizbraukt savākt šo prieku.

Redz, Rīgā ir tāds omulīgs rajons kā Āgenskalns. Pilsoņu ielā mēs varam sastapt PSKUS jebšu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kompleksu. Sanāk tur regulāri apgrozīties un šodien sadusmojos uz mūsu ceļu satiksmes kārtības uzturētājiem - ceļu policistiem. Viņi tajā pieslimnīcas teritorijā jau gadiem ilgi līmē uz auto logiem soda kvītis par nepareizu auto novietošanu. Ir tur tāds viens viltīgs krustojums pie ieejas. Nu tad lūk, kā ceļu policistiem nemoka sirdsapziņa uzlīmēt 20ls plāksteri vecam dampītim uz loga, ņemot vērā, ka ar vislielāko varbūtību viņš ir atbraucis pie sava slimā radinieka, bet nākot atpakaļ ir jāpiedzīvo nepatīkams pārsteigums. Lai takš tie poliči vizinās pa Rīgas centru un soda bagātniekus nevis plēš naudu no nabaga cilvēciņiem.
Pietam tajā ielā pie Stradiņiem nav nekāda nežēlīgi liela satiksme, kuru varētu apdraudēt viens autiņš, kas nolikts tuvāk par 3m no krustojuma.
Daudzi pildot savus dienesta pienākumus aizmirst par cilvēcisko faktoru.

Kāpēc sēt, ja var nesēt.

Ziniet par ko priecājas latvietis, kura kaimiņa deg māja? Par to, ka vējš pūš uz citu pusi.

Нет, теперь не то время,
Нет, теперь не то небо,
Когда можно было просто улыбаться,
А надо и кого-то любить
И надо жить после того,
И снова, снова, снова убивать.

Ja palielinātu nodokļus vēl vairāk, to jau varētu saukt par kanibālismu.

Šodien pusdienlaikā dodoties mājās no centra nospriedu, ka laukā ir baigi foršs laiciņš un tā kā vajadzētu kaut kur aizdoties pie dabas, kamēr jauns un sprauns. Domāts, darīts. Pēc kādas stundas jau sarunāts, ka dodamies uz Lielupi. Kā jau parasti aizsēdējos mājās un uz staciju bija jāiet fiksā tempā.
Satiekamies pie Lielupes stacijas un čāpojam pie jūras baudīt sauli un horizontu. Ceļā pūš diezgan auksts vējš un jau šķita, ka velti braukts, jo būs jātrīc, taču kad pārvarējām kāpas kalniņu un nonācām lejā pie ūdeņiem, secinu, ka tomēr te ir silti un vējiņš ir tikai pavisam nedaudz. Ja jau ledus ir vēl saglabājies, tad kādēļ viņu neiemēģināt. Lēkādami virzamies tuvāk ūdens malai, taču pusceļā paliek neomulīgi un prātīgāk ir palikt uz vietas un baudīt daiļo skatu turpat, šoreiz netrakojot. It kā jau ielūšanas gadījumā dziļums nevarētu būt pārāk liels, taču tik un tā nedrošības sajūta ir. Pēc pāris trio lēcieniem kļūst skaidrs, ka te varētu arī ar traktoru vizināties. :))
Interesantākais brīdis bija atpakaļceļā, kad nolemjam ieiet Lielupes stacijas kafejnīcā, kas jau pa 100m rada aizdomas par tās sterilitāti. Pirmkāt, darba laiks ir līdz 18:00 ( mans pulkstens rāda jau 18:15), taču bārmenis stāv laukā un pīpē, saka, ka vēl atvērts, varam nākt iekšā, ja vēlamies. Pēc nelielas mīņāšanās ienākam arī. Paveras old school skats. Neliela lete, pāris plaukti ar alkoholu un čipsi, Selgas cepumi. Telpu "apgaismo" viena lampa, kurā noteikti ieskrūvēta 40w spuldzīte ( ja kāds nezin, tad šāda pat īsti neder galda lampai), pietam tā lampa ir virs kases aparāta. Pārējā telpas daļa ir maigi sakot tumša, taču man te patīk. Ir kādi 4-5 galdiņi. Viens ir aizņemts. Pie tā sēž 2 vīrieši. Uz galda ir iededzināta svece. Viens vīrietis mēģina salikt burtus un veidot vārdus, otrais gāž ārā savu neapmierinātību par apkārtējo pasauli. Ilgi nevaru izdomāt ko ņemt, beigās paprasu bārmenim, kas ir tas melnajā pudelē. Saka konjaks. Derēs. 1,50ls. Izrādās tā ir 100g cena. :)) Pēc vecrīgas bāru pieredzes, tas ir patīkami un silti sirdij. Tā nu pesēdējām telpā, kur nav gaismas, var redzēt savu elpu gaisā un iedzert pa lētu. Toties nevajag pontoties un jūties visai gaidīts. Super. Kādreiz tur atgriezīšos.

Kad cilvēks plāno savu dzīvi, Dievs smejas.

Alkohola reibumam piemīt kaut kas patīkams, maigs un dziedējošs. Galvenais ir uzturēt konstantu kondīciju, nepāršaut pār strīpu, neatlaist grožus vaļīgāk, tad kādu laiciņu vari justies laimīgs un bezrūpīgs pat tad, ja esi dziļākajā sūdu bedrē.

Šovakar redzēju dzemdības dzīvajā. Kā jau parasti pie medicīniskajām manipulācijām, sākumā reiba galva, tad pamazām nostabilizējās situācija. Vispirms palika žēl sieviešu, ka šitādas lietas jāpārdzīvo, taču vēlāk kad izslīdējušais bēbis ieraudājās un viņš tika uzlikts uz mātes punča, sapratu, ka tomēr tas ir laimīgs mirklis. It īpaši mammas asariņas, dzirdot raudam savu pirmdzimto. Skaisti.

Светило Солнышко и ночью и днём
Не бывает атеистов в окопах под огнём
Добежит слепой, победит ничтожный
Такое вам и не снилось.

Nu tā, rītdien dodos uz pirmo klasiskās mūzikas koncertu savā mūžā. Jālauza galva un rītā agri jābrauc uz veikalu pēc apģērba un apaviem. Man nav nekas tāds, ko varētu uzvilkt uz šādu pasākumu :D Uz teātri varētu aiziet vēl ar saviem kankariem, bet simfoniskais koncerts skan tik glauni, ka es neredzu neko atbilstošu savā skapī jebšu uz krēsla.
Mmm, ceru, ka dzīvajā čelli un vijoles arī ir tikpat baudāmas kā caur manu datorkasti.

Pēc ilgāka pārtraukuma, beidzot atkal noskatījos filmu. Kādu laiku neskatījos neko, jo jutos galīgi draņķīgi.

Ntā: My Sisters Keeper

Lieliska filma. Patīk tas fakts, ka filmas laikā gan izraudājos, gan no sirds smaidīju. Pēc šādām filmām pašam vienmēr kļūst vieglāk, bet žēl ka tikai uz īsu brīdi. Ja vien tā pēcfilmas sajūta varētu iekonservēties un uzglabāties manī ilgāk. ;) Jā.

Prāts ar mani spēlē paslēpes,
Emocijas kā mazi bērni lēkā apkārt.
Tik vien patiesība negrib rotaļāties,
Pieri rauc un biedē mani.

Kaitina tā muļķīgā sajūta, kad iekāpj Rīgas sabiedriskajā autobusā pavecāks tantuks un iekšēji gribētos dot apsēsties, taču šorīt es biju īgns, neizgulējies un galīgi nespēcīgs. Vārdu sakot, nevienam es savu vietu negribēju dot. Nācās atkal pietēlot, ka esmu iemidzis, kas visai nebija tālu no patiesības. Dažreiz gadās arī, ka pieceļos un pasaku laipni, lai sēžās, bet man pasaka: paldies, nē. :)

Kas var būt draņķīgāk par ieķeršanos aizņemtā sievietē un pietam, no kuras ikdienā nevar izvairīties. Šajā gadījumā pat īsti nevar paļauties uz veco labo teicienu - laiks dziedē. Jāmēģina aprakt šīs muļķīgās jūtas un uzbūvēt virsū 9.stāvīgu māju.

Vakardien meklējot vienu lietu, atradu citu. 4 gadus jaunu kladi ar baltiem vākiem. Uz tiem baltiem vākiem vēl zili mākoņi peld. Klade kā jau klade, bet pilna ar atmiņām. Pirmajā lapā dziesmas Nymphetamine vārdi, rakstīti glīšā rokrakstā. Šad tad joprojām uznāk vēlme kaut ko skaisti uzrakstīt ( ne skaistu, bet skaisti, jā). Tālāk paša dzejolītis, kurš liekās tik sūdains, ka labprāt tikai tā dzejoļa dēļ nodedzinātu kladi, tomēr paliek žēl atmiņu. Emocionālākais brīdis ir tad, kad atveru lapu ar Viņas parakstiem, pietam ļoti labi atceros, kurā vietā sēdējām un priecājāmies, kad tie ieraksti tapa.
Atradu šādas rindas:

Mirklis

Saldas lāses līst,
Dvēsele pelēkos labirintos klīst.
Ikdienas steiga raupjā
Savelk sirdi čokurā straujā.

Debesu mīla steidz palīgā
Glābt to, kas staro,
Savākt viņu, kas cer.
Balts atvars plūst caur vārstuļiem
Līdz zvaigznes vientuļiem kvantiem jūt.

Your dream will be your only shell
Your secrets, your hiding place, my son
Don't let them try
To crush your brain
Let you go far
..my son

:::Kwoon:::

Sen jau vēlējos ievērtēt Linux darbībā. Šodien saņēmos un novilku populārāko distribūciju Ubuntu. Diezgan lēns ( lēnāks par manu Windows XP) un pietam dators arī sāka čakarēties ( kā parasti uzkarst), ko iespējams varētu norakstīt uz laptopa vainu.