Pacifists

Vakardien noskatītās One flew over the cuckoo's nest iespaidā vēlējos papētīt sīkāk par lobotomiju. Protams par šo procedūru jau bija vairākkārt dzirdēts lekcijās, bet mana atmiņa ir ļoti selektīva, pietam izdzēšot svarīgus faktus un atstājot bullšitu. Tad lūk lobotomija ir ķirurģiska procedūra, ko plaši pielietoja psihiatrijā 20.gs. 40.-50.gados, smagu depresiju, parafrēnās šizofrēnijas, paranojas, panikas lēkmju utt. terapijā. Procedūras būtība ir smadzeņu frontālās daivas sakaru pārraušana ( anatomijā laikam tos dēvēja par traktiem) ar pārējām smadzeņu daļām. Sākumā procedūru veica galvaskausa priekšdaļā ieurbjot caurumus un ķirurģiski griežot, bet tā kā daudzās psihiatriskajās klīnikās nebija operāciju zāles un ķirurgu, tad personība vārdā Valters Frīmans izdomāja vienkāršāku metodi - ar garu spieķi caur acs spraugu iedurt smadzenēs un tur pašiverēties uz dullo. Frīmans tā aizrāvās, ka veica šo manipulāciju tūkstošiem cilvēku līdz, līdz viņam tomēr atņēma ārstēšanas licenci. Jā, dažiem pacientiem novēroja uzlabojumus, bet lielākā daļa pacientu pārvērtās par dārzeņiem, rīcībnespējīgiem cilvēkiem. Pats Frīmans arī ir veicis lobotomiju ASV prezidenta Kendija māsai, tiesa gaužām neveiksmīgi, kā jau lielākai daļai tā laika pacientiem. Kenedija māsa, kas bija viegli garīgi atpalikusi, pārvērtās par kārtējo cilvēku, kurš nevar sevi apkopt un pieņemt lēmumus. Frīmans bija tā iekarsis, ka savā auto braukāja pa visu ASV un urbināja smadzenes pat hiperaktīviem bērniem. IMHO, viens no 20.gs. medicīnas lielākajiem absurdiem. Šajā ziņā PSRS izceļās, jo lobotomiju jau aizliedza ap 1950.gadu, kamēr ASV un citur Eiropā ( arī Skandināvijā) lobotomēja uz nebēdu līdz 70.gadiem. (tiesa procedūras popularitāte strauji kritās 50.g.beigās, jo parādījās tāds medikaments - hlorpromazīns,bet pa to jau cits stāsts)

Šodien kādas 3h mazgāju šīferi ar augstspiediena sūkni un ik pēc 10minūtēm iedomājos, cik daudz azbesta mikroputekļu nonāk manās plaušās un vai tas neatstās sekas. Slimi. Dažreiz vēlos, lai es būtu gājis studēt ekonomiku nevis medicīnu. :)

Skūšanās putas ar citrona aromātu liekas weird, jo rosina manu ēstgribu.

Vēlējos noskatīties kādu filmu par psihiatrijas tēmu. Protams, ka gūglē pirmās izlec Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Beautiful mind ( iespējams kaut kad esmu redzējis šīs filmas, bet šobrīd nevēlējos skatīties). Atradu mazāk pazīstamu 1996.gada filmu Shine. Diezgan jauka filma par puisi šizofrēniķi, kuram ir talants klavierspēlē. Pamatā ir 2 tēmas: tēva pārlieku lielā mīlestība ( vai arī vēlme realizēt savus bērnības sapņus) pret dēlu un puiša neparastā pasaules uztvere. Ir vērts noskatīties.

EDITED: Ok, papētot sīkāk, tā ir autobiofrāfiska filma par David Helfgott.
Šo te personību: http://en.wikipedia.org/wiki/David_Helfgott

Rīgā šur tur var manīt plakātus ar Sobieski vodkas reklāmu.
Brūss Viliss " The best vodka I know"

Jāatzīst, Brūss ne vella nejēdz no vodkas :D

Šodien nokārtoju dermaven eksāmenu ar rezultātu teicami. Jupiii, jei. Taču tādu patiesu prieku tik un tā neizjūtu, pat neskatoties uz to, ka sesija beigusies. Varbūt pie vainas viens neapmeklēts pasākums, ko tieši ziedoju mācību laikam. Pie velna, ja ir izdevība aizbraukt (aiziet) uz labu mūzikas pasācienu, nekad tas nav jāiemana pret grāmatām.

Pēceksāmena čilautā biju mežonīgi izsalcis, bet mājās slinkums gatavot. Nācās apmeklēt CanCan ( nosaukums viņiem foršs). Tur tagad lielas akcijas, picas arī samērā garšīgas, bet manai sojas mērcītei termiņš bija beidzies jau 25.12.2010. kakas tādi. Nu nekas, es tāpat to mērci nelietoju. Vienkārši kamēr gaidīju picas, tikmēr sāku grozīt rokās mērču pudeles. Padoms oficiantēm - nesiet mērču pudeles kopā ar picu, jo tad būs jāēd nevis jāpēta tas, ko nevajag. :D

Izdzeršu lielu baltās tējas krūzi un došos pie jūriņas ar riteni.

Tesa + karsta melnā tēja (Irish cream), kurai bišķinj bišķinj pieliets zaļās fejas dzēriens ( kādi 10-15g) = kosmoss.

Ja Džastinu Bīberu klausās 8x lēnākā tempā, tad visai interesanta mūzika. :)))

http://www.youtube.com/watch?v=QspuCt1FM9M&feature=feedlik

Pēdējās dienās baigi iepaticies Mocarta Rekviēms. Paldies draugam, kurš man ieteica.

Šogad nesvinu Jāņus. Iemainīju tos pret ilūziju, ka gatavošos eksāmenam. Mācīšanās laikam paliks idejas līmenī, bet svinēšana ar nesanāks. Kas par to. Tāpat tagad jūtos gandrīz laimīgs, dzerot aromatizēto balto tēju ar plūmju garšo. Mmmm.
Emm, Jūrmalā taču neredz saullēktu vai ne?

Hmm, izskatās, ka man jau ir izveidojusies no Cibas atkarība. Viens no pirmajiem rīta darbiem - palasīt cibotāju ierakstus. Pirms gulētiešanas pēdējā lieta - same thing. Pa dienu protams arī regulāri ienākt.
Not good. Ka tik neprogresē.

Neskatoties uz to, ka šajā valstī visu nosaka lielais Saņa ( aka Aleksandrs Lukašenoko), es bišķinj apbrīnoju viņus. Jautāsiet kādēļ? A vot tādēļ, ka tur ražotās preces ir daudz maz no dabiskiem materiāliem, kvalitatīvas un pietam nemaksā traku naudu. Terorakti arī tiek atklāti 2 dienu laikā. :D Ar baltkrievu ražojuma kurpēm nostaigāju 4 gadi gan sausā, gan mitrā laikā, pat -30grādos ir provēts, bet viņas vēl turās, pietam braši turās. Nupat tiku arī pie Belarus gultasveļas. Prieks tādā gulēt, no sintētikas ne miņas. Nelīdīšu ārā no gultas tagad.
Viņiem ir arī tāds foršs balzāmiņš, kas saucās Čornij Ricarj. Garšīgāks par mūsējo. Barības vadam patīk tikpat ļoti kā augļu suliņas. Ņamma.
Pietam saldajā ēdienā šī dziesma, kas ar no tā paša gala nāk:

http://www.youtube.com/watch?v=eKmNK92rn4g&feature=relmfu

Agrāk, kad viņš mēdza pļēgurot, savai sievai uz kārtējo dusmu lēkmi bieži vien atbildēja: Pjanica prasnjotsa, durak nekogda.(kirilicā noteikti smukāk izskatītots, bet šajā Linux nevaru atrast RUS opciju).

Etioloģija - nestabilie vīrieši pagalmā.

Šī gada oktobra pēdējā nedēļas nogalē – 28. un 29.oktobrī – Latvijas mazākajā pilsētā Durbē gaidāms nebijis kultūras notikums – mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāls “Zemlika”.

Latviešu folklorā un senču pārstāstos jaunākajām paaudzēm sastopami dažādi apzīmējumi un piešķirtais saturs laikam, kas seko pēc ražas novākšanas. Festivālam Durbē dotais “Zemlikas” nosakums iemieso ne tikai tā norises laiku, kas, saskaņā ar daļu uzziņas avotu, ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, bet arī ar cieņu pret daudzviet aizmirstām tradīcijām cenšas tam piešķirt mūsdienīgu saturisko piepildījumu. Proti, festivāls iecerēts kā gada laikā paveiktā svinības, kā arī spēku un iedvesmas jauniem darbiem smelšanās. Kopš sentēvu dienām mainījušās gan baznīcas un tā saukto “pagānu” attiecības, kas pirms gadsimtiem tikuši svešu mūsu zemē ieceļojušo konfrontēti. Mainījušās arī svētku svinēšanas paražas un priekšstati par atļaušanos un apzinātu sevis ierobežošanu.

Festivāls “Zemlika” sevī apvienos vairākas no mākslām. Galveno uzmanību veltot mūzikai, uz vairākām skatuvēm vienlaikus divu dienu garumā Durbē notiks ārvalstu un pašmāju mūziķu un to kolektīvu koncerti, piedāvājot plašu žanru dažādību – no ģitārmūzikas līdz mūsdienu akadēmiskajai mūzikai, no tautas jeb “folk” mūzikas līdz elektroniskajai deju mūzikai. Iecerētas arī mākslas un mūzikas radošās darbnīcas, īpaši izvēlēta kino programma, teātra priekšnesumi, atvērtas paneļdiskusijas par ar neatkarīgo mūziku, tās radīšanu, izdošanu, pārstāvniecību un popularizēšanu saistītām tēmām. Īpaša loma tiks atvēlēta Durbes un novada, kā arī tuvējo kaimiņu saimniecībās gada laikā izaudzētajam, darbnīcās un ražotnēs paveiktajam, jo festivāla laikā notiks zemnieku, amatnieku un godprātīgu un videi draudzīgu pārstrādātāju ražojumu tirgus. Uz pasākuma laiku tiks ierīkots oficiālais festivāla restorāns, kura ēdienkarte tiks veidota, izmantojot tikai Durbes novadā izaudzēto, izslaukto, sasieto un citādi saražoto.

“Zemlika” ir iecerēts kā ikgadējs pasākums, kura norise vistiešākajā mērā balstās vietējo cilvēkresursu un iestāžu pretimnākšanā, nevalstisko organizāciju un ārvalstu vēstniecību un kultūras fondu materiālajā atbalstā un festivāla apmeklētāju entuziasmā un vēlmē piecelties no biroju krēsliem vai ērtajiem māju dīvāniņiem, lai nedēļas nogali oktobrī pavadītu ārpus vienmuļās pilsētvides vai ikdienas lauku darbiem. Festivālā “Zemlika” savus noieta veicināšanas komunikācijas rīkus neintegrē ne bankas ar “visvairāk apmierinātiem kredītņēmējiem”, ne mobilo sakaru operatori, kura tīklā saziņa Durbes apkārtnē joprojām ir traucēta, ne vietējie brūži, kuru alus, kā izrādās, nemaz netiek ražots Latvijā. Festivāla galvenā vērtība ir tā dalībnieki un apmeklētāji, kuru integritātē jeb veseluma veidotajā sinerģijā slēpjas tā virzītājspēks.

Festivāla “Zemlika” vizuālā noformējuma autori un attīstītāji ir vairāku talantu komanda – Edgars Zvirgzdiņš (Associates, Partners et Sons; www.et-sons.com), Raimonds Galuza un Andris Vētra. Festivālu organizē neatkarīgās mūzikas izdevniecība un koncertu rīkotājs – biedrība “SKYR”.

Tiku beidzot pie blendera. Sablenderēju ābolus, apelsīnus, banānus. Pie reizes arī varētu ķirurģijas testus.

Šorīt virzoties uz Dzemdību nama pusi sapratu, ka savienojums - sieviete un velosipēds, izskatās skaisti. It īpaši, ja brauc 2 ofissievietes ( 2. sēž uz bagāžnieka). That made my morning!

Ammm, un tomēr sanāca ielikt maksts spoguli bez feila. Jupiiii!!!!

Uz dižo Wacken festivālu Vācijā dosies grupa no Rēzeknes Sacramental. Apsveicu puišus!

Tikko istabā uz grīdas atradu 3 pusdzīvus tarakānus ar kājām uz augšu. Baisi, jo pirms tam nekas tāds nebija manīts manā istabā.

Manī izraisa smīnu to lielo cilvēku komentāri, kuriem par godu rīkoja šo pasākumu:

Šķēle:
"Tas ir normāls politisks hepenings, politiski aktīva cilvēku rīcība. Domāju, ka tā ir Zatlera kunga komanda. Es aicinātu Zatlera kungu tur piedalīties, jo viņam vajadzētu būt pie saviem atbalstītājiem. Ja tur kaut ko kurinās, dedzinās, viņš ar lāpu varētu tajā piedalīties,"

Šlesers:
"Neko neskatīšos. Šī izrāde ir domāta konkrētai sabiedrības daļai. Varu viņiem novēlēt jauku vakaru!"


Ak jel.

Jā, mans mīļākais filmu žanrs ir drāma. Šovakar svārstījos starp Water for elephants (2011) un Biutiful (2010). Beigās nokačāju otro variantu. Tuvojas jau filmas 2.stundas beigas un domāju, nu nafig es viņu sāku skatīties. Nekāda prieka, viens vien drūmums ( krieviski ir labs vārds - tjagamotjina). Palika nenoskatīts kādas 40min, atliku uz citu dienu. Var jau būt tās atlikušās minūtes vēl mainīs manu viedokli par filmu. Galvenais varonis ir tāds nopietns vīrietis pusmūža gados, kuram atklāj prostatas vēzi ar metastāzēm pa visu organismu, arī kaulos. Sieva viņam ir prostitūte, kas slimo šizofrēniju( ja pareizi sapratu). Šiem abiem 2 bērni. Vīrs pelna naudu iekārtojot darbā ķīniešus un runājot ar līķiem. Doomed...

Vasaras karstuma vienīgā pozitīvā īpašība - zupa uzvārās ātrāk.