Pacifists

Vidusskolu pabeidzu jau pirms vairākiem gadiem, atzīmes bija neticami labas, ņemot vērā, ka tolaik ļoti daudz bastoju, bet ar savu atestātu es tāpat nekur nevarētu iestāties - es mācījos humanitārajā klasē, man būtu jānokārto vismaz kāds no eksaktajiem eksāmeniem, baigā ķēpa. Lai gan ķēpa biedē mazāk, nekā tas, ka ir tikai ļoti aptuvens priekšstats par to, kā tas viss notiek realitātē. Plānoju nākošgad stāties psihologos, tur vismaz iesākumā ir psihes bioloģiskie pamati, tālāk arī šis un tas no psihiatrijas, ceru vismaz savu entuziasta interesi drusku apmierināt. :)

Es jau vienreiz biju iestājusies, tāpēc apmēram zinu, kāds apmēram tur lekciju saraksts. Man vispār vairāk interesē tieši psihoterapija, arī klīniskā psiholoģija. Baigi kožu pirkstos, ka līdz interesantajam vēl ir jātiek, specifiskas gudrības jau 1. kursā neviens nedos. :)

Teorētiski vēlos gan, praktiski - nezinu, vai nenobaidītos. Bet mācību procesā tur tomēr ir gana daudz personības pārbaužu un treniņu, lai negadītos gluži tā, ka sēdi pretī cilvēkam un vairs nezini, ne ko teikt, ne kur bēgt. :D Tuvie saka, ka ir vērts apsvērt arī darbu ar bērniem. Ja nu izrādītos, ka tomēr ar cilvēkiem nu nekādi nepadodas strādāt, ir taču arī psiholoģijas zinātne, tā kā pavisam bez virzības būtu grūti palikt, ja pati nesāktu sev riteņos likt sprunguļus. :)