reizēm es aizdomājos par to, ka mamma patiesība ir stiprs cilvēks. Viņa noklausās tavos stāstos, ieklausās sāpēs un palīdz. Bet negad nesaka, ka viņaiir grūti.
Esmu nepateicīga, un nereti man liekas,ka par daudz viņa uztraucas, par daudz cenšas palīdzēt.. bet mātes nekad nevar būt par daudz.
Es tā nemācētu. Man liekas.

vakar gandrīz stundu runājos ar puisi, kuru savā būtība uzskatu par diezgan izteiktu kretīnu, un runāju tikai tāpēc, ka viņš manī klausījās. Verbālā caureja, par to kam kā būtu šeit jābūt un kāpēc jābūt. Un viņš manī klausījās.Nepārtrauca. Tikai ik pa laikam kaut ko uzjautāja. Varbūt tieši tāpēc, es šodien viņu mazliet arī cienu.

pavasara saule liek mazliet aizmirsties un mazliet iemīlēties pasaulē.

es esmu liekule tomēr. dusmojos, kad viņš manā tel. lasa sms, bet es tāpat reizēm lasu viņa e-pastu.
pēc 6dienas asaru plūdiem mamma sākusi katru vakaru zvanīt un prasīt kā iet.
cilvēks skatās ar šķību aci un ik pa laikam paziņo , ka mani nasaprot.bet tas nav nekas jauns un sen to zinu.
darbs kā jau darbs. skola kā jau skola. kursabiedrenes kā trakas vāveres pirms lekcijām ņemas. bet es pie sevis mazulietiņ smīkņāju par viņām. Nu tā- nu neko daudz jau..
bet skaņākalnā ir skaisti. mierīgi, klusi un skaisti. man gribas vēl mazliet tā miera, kas nāk no velna alas un neļķu gravas. ja. ir dažas tādas nezūdošas lietas. ir.

kad pavīd iespēja, ka mani varētu palūgt uzrakstīt atlūgumu pāris dienas pirms pārbaudes laika beigām, mana pirma doma- vismaz varēšu izgulēties.

citādi viss kā vienmēr. Izdedži vien, nekas vairāk jau nav.

mierumierumierumieru..

Viss ir tik plana auklina ietits. Nekas nav stabils. Nekas nav dross. Riebjas.

izmēram ir nozīme. Pašapziņas izmēram.

man nevajag.
cilvēki pārāk bieži ir tādi..tādi.. mazi un pretīgi..zemiski. Riebjas.
gribas neievērot sāpi veco cilvēku acīs. un centrāltirgus tuneļos
gribas neredzēt nolemtību.
Gribas neredzēt pamestos kaķus 12stāvu mājas pagrabā, kurus kaimiņtante baro, bet vīriškis no blakus dzīvokļa sper ar kāju prom.
Gribas nezināt kādēļ superneto ir daudz ļaužu un kāpēc humpalu bodītēs pat nožēlojamām lupatām ir noiets.
Gribas neredzēt kā blakus šķērsielā bērni spēlējas ar šlircēm.

Man nevajag pasauli tādu.
Man nevajag.

gaidu zvanu, no svešā puikas. Zinu, ka nezvanīs vairs, bet gaidu. Kaut kā labāk paliktu. man liekas.
varbūt nepaliktu. tad b;utu sirdsapzi;nas spēlītes un zilca gaļas pelītes.
nah man šito visu.
to, ka gribas aiziet, es nenoliegšu. Apgrēcīgi gribas aiziet. No visa un visiem uz visem laikiem.
venkārši gribas ne-būt.
Tas ir slikti?

neticu tev.
nu un?

es reizēm sajūsminos par to, kā cilvēki domā, ka viņi zin par mani visu, ka pazīst mani. Un tad es parunājos ar viņiem,un kārtējo reizi pārliecinos ka nē.. nu ne vella.. nekā par mani viņi nezin.
ir tāds apbružāts citāts no mazā prinča, ka "būtiskais nav acīm saredzams" bet man liekas, ka ir saredzams, ja tikai pats zini, kas īsti ir tas būtiskais , ko vēlies ieraudzīt.
un, īstenībā, jau ir vienaga- redzi vai neredzi- šā kā tā laiks neizbēgami iet, un ar katru mirkli mēs fiziski novecojam arvien vairāk un vairāk.

un vispār - man laikam ir gripa.

Trust me
It's Paradise
This is where the hungry come to feed
For mine is a generation that circles the globe
in search of something we haven't tried before
so never refuse an invitation
never resist the unfamiliar
never fail to be polite
and never outstay your welcome

just keep your mind open and
suck in the experience
and if it hurts
you know what... it's probably worth it

you hope, and you dream
but you never believe that
something is going to happen for you
not like it does in the movies
and when it actually does
you expect it to feel different
more visirale
more real
i was waiting for it to hit me

i still believe in paradise
but now at least i know it's not some place you can look for
cause it's not where you go
it's how you feel for a moment in your life
and if you find that moment it lasts forever

it lasts forever
lasts forever

viss tik tā- tik ļoti nekā.
Cilvēki no manis gaida vairāk, nekā es varu un gribu viņiem sevi rādīt.

nemāku piedot tiem, kas uzskatīja mani par pietiekami stipru , lai toreiz tiktu pati galā ar visu. Tiem, kas iespējams gaidīja, ka lūgšu, lai palīdz.. Var jau būtm ka tas viss bija nieki. Zinu, daudziem ir gājis vēl grūtāk, bet man jau nevajadzēja daudz- tikai samīļot un pateikt, ka viss būs labi. Tikai vajadzēja, lai vismaz kāds būtu bijis blakus.
bet tas, ko visspilgtāk atceros, ir jautājums- nu kā tu vari tā teikt? kad pateicu, ka tā meitene ir draņķe. "tu taču nezini kā viņai bija. viņai jau arī nav viegli" jā, mīļie, ziniet, man arī nebija. Jā, ziniet, es salūzu tajās pāris nedēļās. Jā, mīļie, es vairs neprotu smieties no sirds, jo man vēl tagad tas smeldz. Jā, mīļie, tajās 2 nedēļās es pazaudēju vairāk nekā ir ar acī redzams. jā, es vairs neprotu būt tas cilvēks, kas biju agrāk. Jā, mīļie, es neprotu piedot, nu un?

Tagad mani daudzi/daudzas sauc par draņķi, par maitu, par kuci..man vienalga- es tikai paņēmu to, kas man pienākas.

man ir 21 gads un es vairs neticu mīlestībai no sirds.

man ir 21 gads un viņi pasaka, ka dod 99%, ka bērnu man vairs nevarēs būt.

bet varbūt tā ir labāk. vismaz es viņiem nevarēšu nodarīt pāri.

kaulainā skrien man garām. skrien man garām. skrien garām. man lūdzu.

IR
IR IRŠI TAVOS MATOS

ja man tik ļoti nenāktu miegs, es būtu pārstresojusies zaļa..

es ļoti , ļoti gribu dabūt to darbu.
vismaz šobrīd tā liekas.
ļoti ļoti gribu!!!

es tev paraudāšu uz pleca, ja drīkst.
tikai mazliet, mazliet.

un sākas viss no gala
..ar to arī Jūs apsveicu..