man ir nedaudz bail, ka mani jaunie draudziņi pagūs par mani aizmirst, kamēr atkal mētājos apkārt pa pasauli
nu, un varbūt ja ne gluži pilnībā aizmirst, tad pazaudēt visus to mazos vilnīšus, uz kuriem esam bijuši kopā. un es atgriezīšos un visi būs jau citos ūdeņos un es tik varēšu blenzt nesapratnē, ko tad lai nu iesāk.

man draudzēšanās ar cilvēkiem nešķiet nekas vienkāršs (un es vēlētos uzsvērt tieši to šķišanas daļu. gan jau ka ar kaut kādu attieksmes maiņu un vairāk centību un vienaldzību un whatnot, viss šķistu citādāk). un tie jaunie cilvēciņi, ar kuriem esmu mēģinājusi sakomunicēties, tas man nav nācies vienkārši. brucināt nost mūrus savā galvā un plēst nost izolācijas lentas. es pavisam noteikti zinu, ka viņi man ir daudz vairāk meaningful un important, kā es viņiem. bet tas jau man netraucē. man vienkārši ļoti nepatīk pazaudētu cilvēku sajūta. lai gan anv jau tā, ka kāds no viņiem man būtu baigais sirdsdraudziņš un uzticības persõna. (no tādiem taču esmu īpašī ļoti izvairījusies)